Ak skaistā Īslande – pavisam negaidīts ceļojums…

27.-31.12.2021.

Mārtiņa un Agneses piedzīvojumi Īslandē trīs neaizmirstamu dienu garumā…

Nesen, novembra beigās, attapu, ka man dažu labu aviokompāniju reģistros ir aizķērušies šādi tādi uzkrājumi par pagājušajā gadā nenotikušiem lidojumiem. Un – ka to derīguma termiņš strauji iztek. Tad nu pieķēros domāt – ko tad mūsdienās var, ko nevar, kur Omikrons mūs laiž un kur tomēr netiekam. Ar Agnesi izštukojām, ka starp svētku dienās, kad dēlam skolā nav jāiet, bērnus varētu nodot laukos glabāšanā un paši uz ātro izšmaukt kaut kur pasaulē. Sacīts, darīts – izpētot pieejamo un saliekot kopā ar mūsu vēlmēm, domas iegrozījās divos līdz šim neapgūtos virzienos – Izraēla vai Īslande. Siltums uzvarēja un jau pēc brīža kabatā mums ir biļetes uz Telavivu, un gandrīz jau sākam domāt – ko nu tur un kā darīsim, kad tieši stundu pēc biļešu iegādes … Izraēla paziņo, ka Omikrona dēļ nevienu ārzemnieku pie sevis iekšā nelaidīs! Iesākumā divas nedēļas. Nu neko – kā ir tā ir, gaidīsim ar cerību…Pagāja divas nedēļas, tad vēl divas, tad pienāca diena, kad bērni jau noparkoti lauciņos un varētu doties, taču Izraēlas pacietība šī aizlieguma turēšanā spēkā bija lielāka, kā mūsu iespēja gaidīt. Paldies AirBaltikam par sapratni un iespēju atkal nomainīt šīs biļetes uz kaut kad maijā. Un varētu jau mest mieru šim jautājumam, taču … bērni pie vecvecākiem sarunāti un ne jau nu šādu iespēju var laist garām! Kārtīgi papētot kā WizAira lidojumus sakombinēt, jau nākamajā dienā tomēr sēžam ļotenē… Nebij tie Dienvidi mums lemti, nu i štrunts par to, tagad Ziemeļi mūs sauc…

Biezās ziemas jakas mugurā, mazmazītiņā mugurene plecos un drīz esam mūsu starp mērķī Londonā. Nokārtojuši visas Anglijai vajadzīgās kovid-formalitātes, laižam te dzīvē, jo līdz nākamajam reisam mums jāgaida nieka 13 stundas. Mērķi nav lieli – atrast Lutonā kādu foršu Angļu krogu ar foršu Angļu alu un fišenčipu. Par cik laika mums daudz, slājam uz pilsētiņu kājām. Pirmajā priekšpilsētas krogā pie pirmā angļu aliņa ātri iegūstam arī pirmo šīs reizes angļu draugu Desu (nepārlasies – tas ir angļu vārds, nevis te par gaļas izstrādājumu ir runa). Kad aliņš iztukšīts, viņš cauri visai pilsētiņai ved uz kādu citu konkrētu krodziņu, kur viņaprāt mēs dabūšot visgaršīgāko un vēl labu kompāniju, kas viņu tur gaida. Patiesi gardas stundas aizvadām nu jau Īru krodziņā, Desa kompānijā skatot kā Desa futbola klubs ar pašu Ronaldo priekšgalā izrauj tomēr neizšķirtu. Dess nav tik priecīgs, vajadzēja uzvaru, bet nu nekas – šim šķiet, ka daudz labāks notikums ir jaunu draugu iegūšana. Arī mums ir sajūta, ka nu jau atkal viena pilsētiņa pasaulē, kur mums nākamreiz iegriežoties būs atbalsta punkts un kāds, ar ko pie alus kausa pasēdēt. Sakām jaunajam draugam ardievas un dodamies atpakaļ uz lidostu, kur rādās vēl tomēr pagaras meditācijas stundas priekšā rīta reisu sagaidot. Papētot Lutonas lidostas iespējas ātri uzvar doma par pāris stundām miega pielidostas Ibisā…

Rīts, dušiņa, 15min skrējiens atpakaļ uz lidostu un esam tikuši cauri lidostas procedūrām, kas kovidlaikos ir krietni sarežģītākas. Lidmašīna nav pavisam pilna, tā ka katrs varam izgulties pa savu rindu un vēl pēc pāris studu snuadiena esam savā šoreizes sapņu mērķī – Reikjavikas lidostā. Mazliet dīvaina sajūta, dēļ tā, ka kaut arī pulkstens jau gabaliņu pāri 9ņiem, ārā ir piķa melna tumsa. Tāda daudz maz gaismiņa uzsvīst tikai ap kādiem 11iem, kad jau kādu brīdi kā vizināmies mūsu šīs reizes lieliskajā autītī Citroen C5 Aircross. Patīkams auto, plus vēl daudzas pogas ļoti līdzīgas vai tādas pašas, kā pašu mājas busiņam…Islande. Vai Īslande. Kā īsti pareizi jāsaka – par to iepriekš dzīvē nebiju aizdomājies. Laikam jau otrā versija būs pareizāka, jo salas nosaukumā galvenais uzsvars ir uz vārdu Ledus, kura lai arī mūsdienās paliek arvien mazāk, tomēr vēljoprojām šajā salā netrūkst. Esam atbraukuši ļoti īsā pieklājības vizītē uz šo skaisto zemi – mums ir tikai 3 dienas. Tad nu plāns ir izmantot tās pēc pilnas programmas, cik nu var no tādām izspiest. Gan tāpēc, ka daudz gulēt mums nav paredzēts, gan arī lielās dārdzības dēļ (Īslande šobrīd oficiāli skaitās dārgākā valsts pasaulē vai vismaz Eiropā) iečekojamies hostelī, nevis kādā smalkākā viesnīcā. Hostelis Kex gan ir lieliska izvēle – mūsu istabiņas skats pāri līcim uz kalniem ir pasakains, maz kurā viesnīcā tādu varētu dabūt. Mazliet pabaudām un metamies ceļā. Dienas gaišajās stundās te ziemā jādarās aktīvi, jo to ir maz. Saule tā kārtīgi uzlec tikai ap 12, bet ap 4iem pēcpusdienā jau krēslo un drīz arī tumsa klāt.